Pasaules varenie un atstumtie kopā ar pāvestu brālības apskāvienā
Paolo Rufini
«Visi cilvēki. Svētā Pētera laukumā tiešām bija visi. Laukums bija stāvgrūdām pilns. Simtiem cilvēku stāvēja uz plašās Končiljaciones ielas, piepildot visas apkārtējās ieliņas un izvietojoties gar ceļa malām, kas ved uz Romas Svētās Marijas Madžores baziliku. Tur bija "visi, visi, visi". Pāvests Francisks bieži atkārtoja šos vārdus, sākot no Pasaules Jauniešu dienu svinībām līdz pat savam pēdējam apsveikumam Kristus augšāmcelšanās svētkos, sakot: "Priecīgas Lieldienas visiem!"
Svētā Pētera laukumā bija arī veci cilvēki un bērni, pat zīdaiņi, kurus vecāki bija atveduši, lai liecinātu par šo svarīgo brīdi. Tur bija ļoti daudz pusaudžu, it kā kāda neredzama persona būtu viņus aicinājusi pārņemt ticības stafeti no pāvesta rokām, kurš prata runāt viņu valodā. Francisks aicināja viņus ticēt, cerēt, drosmīgi sapņot, pierādīt, ka ir iespējams dzīvot mierā un veidot labāku pasauli. Meitenes un zēni bija pārliecināti, ka tā ir cerība, kas viņus atveda šeit, lai svinētu savu Jubileju; cerība, kas ir stiprāka par nāvi.
Tur bija daudz priesteru, kuri piedalījās dievkalpojumā. Tur bija daudz bīskapu, kardinālu, laju, kas viens otru stiprināja ticībā. Tur bija pasaules varenie un ietekmīgie, bagātie un nabagie, kas ieradās atvadīties no pāvesta Franciska un pārdomāt par nākotni. Tur bija arī citu reliģiju un kristīgo konfesiju pārstāvji. Tur bija gan draugi, gan pretinieki.
Mēs visi klausījāmies apustuļa Pētera uzmundrinājuma vārdus: "Patiesi es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā Viņam ir patīkams tas, kas Viņu bīstas un dara taisnību. Viņš sūtīja Vārdu Izraēļa bērniem, sludinādams miera evaņģēliju caur Jēzu Kristu, kas ir visu Kungs."
Klausoties kardināla Džovanni Battista Re sprediķi, visi atcerējās pāvesta Franciska mācību par mieru, par karu, kas vienmēr ir sakāve, par vienotību un brālību, ko mēs tik bieži noraidām, un, ka neviens nevar izglābties viens pats, kā arī par Baznīcu – lauka hospitāli, māju, kuras durvis vienmēr ir atvērtas visiem.
Jā, tur bija visi, tiešām visi. Tāpat kā pandēmijas laikā, kad Svētā Pētera laukumu piepildīja tikai pāvesta Franciska klātbūtne, pasaule bija vienota caur visiem saziņas kanāliem. Zem skaidrām debesīm atklājās vienkāršais sadraudzības noslēpums, kas visu cilvēci, Dieva tautu, vieno ciešā apskāvienā. Šis apskāviens ir iespējams, turklāt tas ir patiess, un tas bija redzams ikvienam. Šķita, ka uz vienu dienu ir noslēgts lielais pamiers. Tā bija svētku diena, kad skumjas pārvērtās pateicības dziesmā, kad nāve un dzīvība tika svinētas vienlaikus – nāve un augšāmcelšanās.
Lūk, ko nozīmēja spontānie aplausi, kad pāvesta Franciska šķirsts tika vests uz Dievmātes baziliku. Šie aplausi vairāk izteica "uz redzēšanos", nevis "atvadas uz visiem laikiem". Tā ir kristieša misija, kas attiecas uz mums visiem bez izņēmuma,» – Redaktora slejā raksta Vatikāna komunikācijas dikastērija prefekts Paolo Rufini.
