Jeruzaleme uz visiem laikiem paliks visu tautu lūgšanu nams
Inese Šteinerte - Vatikāns
Vēstījums, tātad, bija adresēts ne tikai procesijas dalībniekiem, kuru vidū bija gan vietējie iedzīvotāji, gan svētceļnieki, kas ieradušies Jeruzalemē, bet visiem “gaismas, augšāmcelšanās un dzīvības bērniem”, kuri apliecina, ka viņos nav baiļu, jo tie “dzīvo cerībā un pārliecībā, ka mīlestība visu uzvar”. “Viņu aicinājums,” apliecināja kardināls, “ir celt, vienot, nojaukt barjeras, cerēt pret jebkādu cerību”.
Pjerbatista Picaballa vērsās pie visiem, kuri gan tiešā, gan garīgā veidā ir ienākuši Svētajā pilsētā, lai teiktu, ka viņi atrodas vietās, kur notikušas Jēzus Kristus ciešanas un būs vienoti ar visiem, kuri šeit un dažādās pasaules vietās šodien pārdzīvo savas ciešanas.
“Kristus ciešanas,” turpināja Jeruzalemes latīņu rita patriarhs, “nav pēdējais Dieva vārds pasaulei, bet šis vārds ir augšāmcelšanās” un par to vēlas liecināt Svētās Zemes kristieši. Kristiešu vienotība, savstarpējs atbalsts un piedošana ir apliecinājums tam, ka neviens nekad nespēs šķirt ticīgos no Jēzus mīlestības. Vēstījums ir skaidrs: kristieši nebaidās no tiem, kuri vēlas tos šķirt, kuri vēlas “izslēgt”, vai kuri vēlas uzkundzēties Svētās pilsētas Jeruzalemes dvēselei, jo Jeruzaleme vienmēr un uz visiem laikiem paliks visu tautu lūgšanu nams un neviens to nevarēs piesavināties sev. Kristieši, būdami piederīgi Svētajai pilsētai, nevarēs tikt šķirti savā starpā, tāpat kā tie nekad nevarēs tikt “šķirti no Kristus mīlestības”, jo tie, kuri Viņam pieder, vienmēr būs to vidū, kuri ceļ, nevis grauj, kuri uz naidu prot atbildēt ar mīlestību un vienotību, un kuri atgrūšanas vietā izvēlas pieņemšanu.”
Uzrunas noslēgumā kardināls Picaballa atgādināja, ka Jeruzaleme ir Kristus nāves un augšāmcelšanās vieta, izlīgšanas vieta, mīlestības vieta, kas glābj un pārspēj sāpju un nāves robežas. “Tas ir kristiešu paaicinājums,” teica procesijas vadītājs, “celt, vienot, nojaukt barjeras, cerēt pret jebkuru cerību.” Jeruzalemes latīņu rita patriarhs aicināja nezaudēt drosmi, nezaudēt cerību, nebaidīties, bet pacelt uzticības pilnu skatienu, atjaunojot godīgu un konkrētu apņemšanos celt mieru un vienotību, stingri paļaujoties uz Kristus mīlestības spēku.
