Kunga Ciešanu dievkalpojums: ne spēks glābj pasauli, bet mīlestība
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kristus ciešanas veido kristīgās ticības būtību, un Baznīca tās piemin Lielajā piektdienā. “Lieldienu triduuma centrā pukst sirds, Lielās piektdienas sirds,” sacīja tēvs Pasolīni, uzrunājot Svētā Pētera bazilikā klātesošos 4500 ticīgos, kuru vidū bija arī ASV viceprezidents Džeimss Deivids Venss ar ģimeni.
Lielā piektdiena ir adorācijas un kontemplācijas laiks. Nevis Dieva neveiksmes, bet Viņa noslēpumainā triumfa laiks. Šis triumfs izpaužas paradoksālā veidā – uz krusta koka, kā jau tas tika paredzēts Svētajos Rakstos. Tēvs Pasolīni norādīja, ka mūsdienu globalizācijas kontekstā, ko iezīmē jauno tehnoloģiju un jo īpaši mākslīgā intelekta uzplaukums, Kristus ciešanu un nāves noslēpums mums piedāvā cita veida “intelektu”, un proti, “krusta intelektu”, kas nevis rēķina, bet mīl; kas nevis optimizē, bet dāvā sevi. Kapucīnu tēvs piebilda, ka tas ir intelekts, kas nav mākslīgs, bet ir dziļi iesaistīts attiecībās, jo ir pilnībā atvērts Dievam un citiem.
Saskaroties ar algoritmiem, kas, šķiet, iesaka mums, ko vēlēties, ko domāt un pat to, kam mums būt, Krusts mums atgriež autentiskas izvēles brīvību, kuras pamatā ir nevis efektivitāte, bet sevis dāvājoša mīlestība – uzsvēra tēvs Pasolīni. Tādēļ Lielās piektdienas liturģija sākas lielā klusumā un skumjā svinīgumā. Kā Dievs uzklausa vissmagākās un izmisīgākās lūgšanas? – viņš jautāja. Ja jau Tēvs nesaudzēja savu Dēlu un mūsu dēļ atdeva Viņu nāvei, tad kā gan Viņš izturēsies pret mums, kad mēs Viņam upurēsim visas savas asaras? Sprediķotājs norādīja, ka patiesībā mēs ļoti labi zinām, kā Tēvs izvēlējās atbildēt uz Dēla lūgšanu. Viņš ļāva Viņam tieši uz šī krusta altāra kļūt par pasaules Pestītāju. Dievs neaiztaupīja Kristum ciešanas, bet atbalstīja Viņa sirdi, ļaujot Viņam atdoties visaugstākās mīlestības prasībām, mīlestības, kas neapstājas pat ienaidnieku priekšā, prasībām.
Patiesībā Kristus neaprobežojās ar savu ciešanu izciešanu, bet Viņš pieņēma tās ar tādu brīvību, ka pārvērta par pestīšanas ceļu. Tas ir ceļš, kas paliek atvērts ikvienam, kurš ir gatavs uzticēties Tēvam līdz galam, ļaujot sevi vadīt Viņa gribai pat visneskaidrākajos brīžos.
Homīlijas turpinājumā kapucīnu tēvs Roberto Pasolīni pievērsās trim ciešanu brīžiem, kuros pats Jēzus ar saviem vārdiem mums parāda, kā mēs varam dzīvot pilnīgā paļāvībā uz Dievu, nepārstājot būt sava stāsta varoņi. Viņš aicināja visus sekot šim piemēram.
Tas ir nosacījums, lai dzīves nasta kļūtu vieglāka un ciešanas, paliekot aizvien reālas, nebūtu vairs bezjēdzīgas un sāktu nest dzīvību.
Atsaucoties uz Svētajiem Rakstiem, tēvs Pasolīni uzsvēra, ka Kristus miesa, kurai viss ir atņemts, pauž viscilvēciskākās vajadzības: vajadzību būt mīlētam, būt pieņemtam, būt uzklausītam. Un tieši šajos brīžos visbeidzot satiekas cilvēka slāpes un Dieva mīlestība. Kad tas notiek, mēs saprotam, ka neesam pašpietiekami, un tad varam pārdzīvot šos brīžus.
“Ieņēmis etiķi, Jēzus sacīja: ‘Ir piepildīts!’ Un, galvu noliecis, Viņš atdeva garu” (Jn 19, 30). Tas ir pierādījums tam, ka Jēzus apliecina savas cilvēcības – un arī mūsējās – piepildījumu brīdī, kad, atkailināts no visa, izvēlas pilnībā atdot mums savu dzīvi un savu Garu – skaidroja tēvs Pasolīni, uzsverot, ka tā nav pasīva atdošanās, bet gan augstākās brīvības akts, kur vājums tiek pieņemts kā mīlestības pilnība. Ar šo žestu Jēzus mums atklāj, ka nevis spēks glābj pasauli, bet gan tādas mīlestības vājums, kas neko nepatur sev. Sprediķotājs piebilda, ka tas, kas piešķir mūsu dzīvei jēgu ir spēja pārvērst ierobežojumu par iespēju dot.
Atklājot Jubilejas gadu, pāvests Francisks bija atgādinājis, ka “Kristus ir mūsu cerības enkurs, ar kuru mēs varam palikt cieši vienoti, stiprinot ticības virvi, kas mūs saista ar Viņu kopš kristības”. Tomēr mums godīgi jāatzīst, ka nav nemaz tik viegli palikt nelokāmiem savas ticībā (sal. Ebr 4, 14), īpaši kad pienāk laiks nest krustu. Tāpēc tēvs Pasolīni atgādināja, ka šī Lielā piektdiena mums ir iespēja no jauna pilnīgi uzticēties veidam, kādu Dievs izvēlējās, lai glābtu pasauli. Tad mēs arī spēsim pieņemt ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, uz ko ir orientēta mūsu dzīve. Šajā Svētajā gadā kristiešiem ir jāizvēlas krusta ceļš kā vienīgais iespējamais virziens, ticot, ka Svētais Gars, kas jau ir piepildījis mūsu sirdis ar saldo cerību, nāks palīgā mūsu vājībām, lai mēs varētu būt vienīgās patiesības, kas glābj pasauli, liecinieki: Dievs ir mūsu Tēvs.
