Kunga Pēdējo Vakariņu dievkalpojums Vatikānā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kardināls Gambetti pievērsās Lieldienu pirmsākumiem, norādot, ka tās tika svinētas ne jau triumfa brīdī, bet apspiestības apstākļos. Saskaņā ar Bībeli, Izraēļa tauta svinēja pirmās Lieldienas, esot verdzībā Ēģiptē. Kungs pasargāja no nāves nabadzīgos un pazemīgos, kas uzticējās Viņam. Mājām, kuru durvis bija apzīmētas ar jēra asinīm, nāves eņģelis gāja garām. Terminu pasach, kas ir pamatā vārdam “Lieldienas” un kas nozīmē “garām iešanu”, var tulkot arī kā “izlaist”, “pasargāt”.
Runājot par Kristus Lieldienām, kardināls atzina, ka arī to svinēšana notika pārbaudījumu kontekstā. Mēs redzam netaisnības, nodevību, vardarbību, bailes un vientulību. Jēzus dedzīgi vēlas ģimenisku atmosfēru, draudzību, kopienas locekļu brālību. Viņš svin Pēdējās Vakariņas. Viņš grib ieturēt maltīti ar savējiem, svinēt ar viņiem Lieldienas.
Klātesošie veido “cilvēces mozaīku”, viņi ir ļoti dažādi. Daži ir impulsīvi, citi – dziļdomīgi, vieni – ambiciozi, citi – pazemīgi. Visi kopā sēžas ar Jēzu pie viena galda. Jēzus grib dalīties maizē un vīnā ar visiem, kurus Tēvs Viņam ir devis. Tas ir tik cilvēcīgi! – atzina kardināls Gambetti
Arī šobrīd mēs piedzīvojam smagu pārbaudījumu – turpināja kardināls. Un pat mūsu vidū ir tas Jūdass, kas paņēma to, kas bija kasē, un alkatības dēļ nodeva savu Mācītāju. Pasaule mums atņem to, kas mums ir “kasē”: vērtības, gudrību, sirdsapziņu, cilvēkmīlestību. Mēs visi esam izlikti pārdošanā, pēc izmaksu un ieguvumu principa, lai gūtu zināmu peļņu, ekonomisku peļņu un varu.
Nav vairs rūpju par attiecībām – ģimenes, draudzības, profesionālām vai institucionālām – un nav līdzjūtības pret atstumtajiem, migrantiem, vidi. Pasaule mūs nodod, tas ir, tā mūs pārdod par kaut ko, kā Jūda to izdarīja ar Jēzu, un kā mēs to darām, kad reliģijā vai caur reliģiju tiecamies pēc slavas, kāda materiāla labuma vai varas: mēs pārdodam savu ticību. Kari nav nekas cits kā lejupslīdes rezultāts, konflikta un ļaunuma, kas ir pasaulē, konkretizācija. Cik daudz cilvēku šādi ir krustā sisti!
Un mūsu ģimenes un kopienas ir tik ļoti līdzīgas mācekļu grupai, īpaši savā trauslumā, zemajā pašcieņā, dusmās, bet arī alkās pēc brīvības, taisnīguma, miera.
Taču Jēzus mīl arī šodien – uzsvēra kardināls Gambetti. Viņš nevēlas uzvarēt, saņemt aplausus, kļūt bagāts. Vienīgais, kas Viņu interesē, ir mīlestība. Viņš mazgā manas kājas. Viņš mazgā jūsu kājas. Viņš izdzīvo tuvības dinamismu, dod un kalpo.
Jēzus sirds ir priestera sirds, kas ir vienota ar cilvēcisko nabadzību un vienota ar dievišķo varenību. Jēzus atdod savu dzīvību par visām ganāmpulka avīm. Šajā sakarā kardināls pieminēja tēvu Džuzepi Berardelli, gados vecu priesteri no Bergamo, kurš Kovida laikā nomira, jo atteicās no sava elpināšanas aparāta, lai tas būtu pieejams kādam citam. Tā ir sevis dāvāšana, lai ļautu dzīvot otram.
Homīlijas noslēgumā kardināls Gambetti norādīja, ka Baznīcai šodien vajadzētu atvērties jaunam laikam. Tam vajadzētu būt laikam, kad tai jāatklāj sava kā priesteriskās tautas būtība. Taču šī novitāte var nākt caur Euharistiju, no tā, ka mēs paši kļūstam par Euharistiju, darām kā Jēzus un parādām dievišķu cilvēcību, ko saņēmām Kristībā.
